Kems Seversons - pirmais hokejists Rumānijā, kurš jebkad spēlējis NHL. Piedāvājam tulkotu interviju ar viņu.

Jā, interesanti jau dzirdēt - Rumānija un hokejs, Rumānija un NHL spēlētājs. Tiesa, tas nav rumānis, bet kanādietis, taču tas, ka viņš piekritis spēlēt šajā Eiropas valstī vien ir kas ievērības cienīgs. Viņš ir ne tikai “Steaua” kluba līderis, bet pabijis tur arī trenera godā.

Sezonas sākumā tu biji paziņojis par hokejista karjeras beigām, pat uzsāki trenera karjeru. Pastāsti, lūdzu, kādēļ tā?

Man bija apnikušas problēmas. Pērn mans aģents ļoti daudz strādāja, lai sagādātu man līgumu. Tā es, piemēram, atrādījos Austrijā, Lincas klubā. Viņi gribēja parakstīt kontraktu ar mani, taču galvenais sponsors atteicās piešķirt naudu, tādēļ šis variants atkrita. Ir bijuši daudz solījumi, bet ne viss piepildījies. Mani ir paveicies, ka esmu spēlējis NHL. Tomēr pat tur saskāros ar solījumiem, kas nebija piepildāmi, - meli. Tādēļ metu mieru hokejam un uzsāku trenēt WHL komandu Spokenas “Chiefs”. Bija liels gods trenēt vienus no labākajiem Kanādas junioriem.

Taču tad pēkšņi piekriti spēlēt Rumānijā, kas mainījās?

Manī joprojām bija tā “uguntiņa”, kas nelika mieru. Bija jāspēlē. Kad zini, ka pats vēl vari spēlēt, trenēt ir ļoti grūti. Kad man piezvanīja aģents un pastāstīja par “Steaua” piedāvājumu, es pasmējos un pārprasīju, vai tas nav kāds joks. Beigās nolēmu mazliet pagaidīt, varbūt atnāk vēl kāds piedāvājums. Taču rumāņi turpināja kontaktēties ar aģentu. Viņš apspriedās ar Kristianu Sirlānu (”Steaua” prezidents) par viņa hokeja ideoloģiju. Padomāju, ka būtu patīkama sajūta būt pirmajam NHL spēlējošanam hokejistam Rumānijā, esmu būtu arī pirmais kanādietis šeit. Vēlāk aizgāju pie “Chiefs” priekšsēdētāja un visu izstāstīju. Viņa atbilde bija: “Ja nepieņemsi šo piedāvājumu, tevi atlaidīšu!”

Kādi bija pirmie iespaidi par Rumāniju un Bukaresti?

Jau pirms tam internetā biju paskatījies kaut ko par Bukaresti, tā šķita skaista vieta. Kad pirmoreiz tur ierados, uzreiz izbaudīju satiksmes sastrēgumus. Tā ir milzīga pilsēta ar tikpat lielām ekām, biju mazliet šokēts. Kluba pārstāvji aizveda mani uz arēnu, taču tur nav atbalstītāju. Esmu spēlējis NHL, DEL un Austrijā un likās - kur pazuda mana karjera…?

Apskaidro mūs par tavu vietu klubā, kā tā atšķirās no iepriekšējām komandām?

Atbraucu uz Rumāniju, lai celtu hokeja līmeni, kas šeit nav diez ko augsts. Jau no pirmās dienas man ir trīs - piecu gadu plāns, lai paaugstinātu hokeja līmeni. Spēlētājam apzināties, ka viņš noteikti spēlēs vēl 3-5 gadus ir ļoti patīkami. Piemēram, kad spēlēju Vācijā, pirmais gads bija lielisks, bet nākamajā savācu mazāk par 10 punktiem. Nākamais, ko apzinājos, bija - esmu izmests no komandas. Viņi maksāja pieklājīgu summu, bet, ja nerādi vajadzīgo sniegumu, bez domāšanas tiec atlaists.

Kā jaunie komandas biedri tevi uzņēma?

Viņi centās, lai jūtos komfortabli, taču bija arī kautrīgi, jo galu galā ieradās hokejists no NHL. Bet es pats centos veidot kontaktu, pierādīju, ka esmu parasts cilvēks.

Kad atbrauci, biji spēlētājs, bet sezonu beidzi kā spēlējošais treneris. Kāpēc tā?

Viena situācija sekoja nākamajai. Sākumā tiku pasludināts par trenera asistentu. Taču ar laiku klubs centās mani pierunāt kļūt par galveno treneri. Sākumā, protams, atteicos. Tomēr pēc ilgākām pārrunām nolēmu teikt jāvārdu.  Ir ļoti grūti koncentrēties gan uz trenēšanu, gan spēlēšanu.

Kādi ir iespaidi par Rumānijas hokeja līmeni?

Biju pārsteigts. Godīgi! Sākumā domāju, ka braucu pie puišiem, kas īsti nespēj nostāvēt uz slidām. Kā kanādietis tu taču pilnīgi neko nedzirdi par Rumāniju! Bet līgas līmenis ir augstāks nekā domāju. Daži no viņiem pat ir ļoti labi - Katalins Geru un Ioans Timaru.

Kādas ir lielākās atšķirības starp Kanādas un Rumānijas hokejistu?

Lielākā atšķirība ir trenēšanā. Viņus nekad neviens nav trenējis tā, kā to dara Kanādā. Bet rumāņi labi slido, ar ripu arī apejas labi, taču hokeja sistēma nav gājusi uz pareizu virzienu. Kā treneris varu viņiem iemācīt daudz lietu, par ko šie spēlētāji pat nav dzirdējuši. Visi vēlas mācīties - gan tie, kam ir 16-17 gadu, gan tie, kam tie ir 36-37.

Kā ir ar dzīvi ārpus hokeja?

Dzīvot Bukarestā ir patīkami, cilvēki šeit ir tik pozitīvi! Ļoti bieži šosezon esmu apmaldījies, vai piedzīvojis kādu citu kļūmi, bet pilnīgi svešinieki vienmēr palīdzējuši. Arī ar angļu valodu viss ir kārtībā. Vienīgais, kas ļoti neapmierina, ir braukšanas stils. Te nav noteikumu, nekā! Mana sieva ļoti ilgu laiku neriskēja sēsties pie stūres.

IIHF